Pārceltās darba dienas darba tiesībās un to ietekme uz procesuālo termiņu skaitīšanu

Darba dienu pārcelšana notiek situācijās, kad darba diena iekrīt starp svētku dienu un nedēļas atpūtas dienu, piemēram, pirmdienā vai piektdienā. Šādā situācijā darba devējam ir tiesības noteikt darba dienu kā brīvdienu, vienlaikus pārceļot darba pienākumu izpildi uz citu dienu, visbiežāk sestdienu tajā pašā vai citā nedēļā tajā pašā mēnesī. Piemēram, 2026. gada 2. janvāris iekrīt starp svētku dienu - 1. janvāri un nedēļas nogali, kas sākas 3. janvārī, attiecīgi darba devējam ir tiesības 2. janvāri noteikt kā brīvdienu un šo darba dienu pārcelt uz sestdienu.  

Ministru kabinets katru gadu izdod rīkojumu par darba dienu pārcelšanu attiecīgajā gadā. Šis rīkojums ir obligāts valsts pārvaldes institūcijām un to darbiniekiem, kuriem ir noteikta piecu darba dienu nedēļa no pirmdienas līdz piektdienai. Savukārt pašvaldībām, komersantiem un citām organizācijām, nosakot darba un atpūtas laiku, ir ieteikts ievērot attiecīgo darba dienu pārcelšanu. Tomēr tās var izvēlēties atšķirīgu kārtību, piemēram, nepārcelt darba dienu vai pārcelt darba dienu uz citu sestdienu nekā norādīts Ministru kabineta rīkojumā.

Darba dienu pārcelšanas mērķis ir elastīgāk un efektīvāk organizēt darba norisi un atpūtas laiku. Tādā veidā tiek nodrošināta nedēļas darba laika nepārtrauktība tajā nedēļā, uz kuru darba dienas tiek pārceltas, savukārt citā nedēļā nodarbinātajiem tiek nodrošināts lielāks secīgs atpūtas dienu skaits, kuras tie var izmantot pēc sava ieskata.

​

No iepriekšminētā secināms, ka gadījumā, ja darba devējs ir izdevis rīkojumu par darba dienas pārcelšanu, tad darbinieku pienākums ir strādāt atbilstoši izdotajam rīkojumam pārceltajā darba dienā kā jebkurā citā darba dienā, saņemot par to samaksu kā par jebkuru citu darba dienu. Darba devējam nav pienākums pārceltajā darba dienā maksāt darbiniekam vairāk kā parastā darba dienā. 

Saistībā ar pārceltajām darba dienām, dažreiz rodas jautājums par procesuālo darbību izpildīšanu, kuru veikšanai tiesību normās ir noteikts zināms termiņš. Piemēram, Administratīvā procesa likumā, tāpat kā Civilprocesa un Kriminālprocesa likumos ir noteikti termiņi dažādu procesuālo darbību izpildei, piemēram, tiesas sprieduma pārsūdzībai. Galvenā neskaidrība ir, vai pārceltās darba dienas ietekmē procesuālo termiņu. Piemēram, Administratīvā procesa likuma 291. panta pirmā daļa nosaka, ka apelācijas sūdzību var iesniegt viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas. Ja termiņa pēdējā diena iekrīt pārceltā brīvdienā, piemēram, 17. novembrī, rodas jautājumus, vai apelācijas sūdzības iesniegšanas pēdējā diena ir 17. novembris, kas ir pārceltā brīvdiena, vai tomēr, tā kā tā ir brīvdiena, termiņš tiek pagarināts līdz 19. novembrim, kurš ir nākamā darba diena? 

Izskatāmajā lietā lietas apstākļi bija sekojoši. 2025.gada 10.aprīlī apelācijas instances tiesa pieņēma spriedumu. Pieteicēja par minēto spriedumu 2025.gada 11.maijā iesniedza kasācijas sūdzību. Administratīvā apgabaltiesa pieņēma lēmumu atteikt pieņemt kasācijas sūdzību, norādot, ka pieteicēja, iesniedzot kasācijas sūdzību 11.maijā, ir nokavējusi kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņu. Tiesnesis argumentēja, ka termiņa pēdējā diena bija 2025.gada 10.maijs, lai arī bija sestdiena, atbilstoši Ministru kabineta 2024.gada 30.aprīļa rīkojumam Nr. 332 „Par darba dienu pārcelšanu 2025.gadā” bija noteikta kā darba diena. Līdz ar to, tiesneša ieskatā, kasācijas sūdzība bija iesniedzama ne vēlāk kā 2025.gada 10.maijā. Šis tiesneša lēmums tika pārsūdzēts Augstākajā tiesā, kura vērtēja, vai darba dienu pārcelšanai ir kāda ietekme uz Administratīvajā procesa likumā noteikto procesuālo termiņu. 

Augstākās tiesas Senāts secināja, ka pārceltā darba diena neietekmē Administratīvā procesa likumā noteikto procesuālo darbību izpildes termiņu. Tiesa norādīja, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 43.panta otro daļu gadījumā, kad procesuālā termiņa pēdējā diena iekrīt sestdienā, svētdienā vai valstī noteiktā svētku dienā, termiņš izbeidzas nevis šajā dienā, bet gan nākamajā darba dienā, proti, termiņa pēdējā diena tiek „pārlikta” uz nākamo darba dienu. No procesuālā termiņa skaitīšanas viedokļa Administratīvā procesa likums nepiešķir nozīmi tam, vai konkrētā sestdiena kādām institūcijām vai personu grupām izņēmuma gadījumā tomēr ir noteikta kā darba diena.

Administratīvā procesa likuma 43.panta otrajā daļā ietvertā tiesiskā regulējuma jēga, no vienas puses, ir nodrošināt to, ka procesuālā termiņa pēdējā diena netiek noteikta tādā dienā, kas lielākajai sabiedrības daļai (kā privātpersonām, tā arī valsts pārvaldes institūcijām) parasti ir brīvdiena. No otras puses, šā regulējuma jēga ir nodrošināt tiesisko noteiktību, proti, to, lai termiņa skaitīšanas kārtība būtu skaidri noteikta, ikvienam saprotama un vienveidīga, neatkarīgi no tā, ka ir atsevišķi gadījumi, kad sestdiena kādām institūcijām tiek noteikta kā darba diena. 

Izskatāmajā lietā Augstākās tiesas izdarītie secinājumi bija labvēlīgāki pieteicējam, t.i. tika atzīts, ka neatkarīgi no tā, ka 10. maijs, kas bija sestdiena un bija pārceltā darba diena, termiņš beidzas pirmdienā. 

Savukārt, piemērojot Augstākās tiesas atziņas, iepriekš minētā piemēra gadījumā, kad termiņš beidzas 17. novembrī, kas ir pārceltā brīvdiena, tas netiek pārcelts uz nākamo darba dienu – 19. novembri, bet beidzas 17. novembrī, kas ir pirmdiena un vispārīgi būtu atzīstama par darba dienu. 

Jāpievērš uzmanība, ka iepriekš minētās Augstākās tiesas atziņas ir izteiktas par Administratīvā procesa likuma regulējumu. Tomēr, ņemot vērā, ka procesuālā termiņa skaitīšanas principi procesuālajos likumos ir vienādi, tad šīs atziņas būtu attiecināmas ne tikai uz administratīvo procesu, bet arī citiem procesiem. 

No minētā secināms, ka pārceltā darba diena nav valstī noteiktās svētku diena, kā arī tā nemaina nedēļas dienu juridisko statusu, līdz ar ko pārceltās darba dienas neietekmē procesuālo termiņu skaitīšanu.

Autore: Dace Driče zvērināta advokāte, SIA “ZAB Rodl & Partner".​