Rödl & Partner vietnē ir izmantotas tehniskās sīkdatnes un bezsīkdatņu izsekošanas tehnoloģija Matomo, lai saglabātu anonīmus analītikas un statistikas datus par šīs tīmekļa vietnes datu plūsmu, ar mērķi uzlabot Rödl & Partner vietnes darbību un padarīt to vēl ērtāku lietotājam. Ja Jūs nepiekrītat jūsu paradumu analīzei šajā tīmekļa vietnē, izmantojot Matomo, dati netiks vākti. Jums ir iespēja atteikties izmantot šo tehnoloģiju analītikas un statistikas nolūkos, klikšķinot šeit.

Tāpat jums ir iespēja piekrist vai atteikties no šajā vietnē izmantotajām tehniskajām sīkdatnem, kas palīdz Rödl & Partne apkopot statistikas datus par šīs mājaslapas apmeklēšanu. Izvēle izdarāma klikšķinot uz attiecīgu pogu šī banera apakšā. Detalizētāka informācija par Rödl & Partner privātuma aspektiem atrodama šeit.



Nekonkurēšanas klauzulas: drošs instruments vai slēpts risks?

Komerciālajā praksē nekonkurēšanas saistības ir bieži izmantots instruments preču un pakalpojumu pirkšanas un pārdošanas darījumos, un nereti tās tiek uztvertas kā nozares “standarts”. Puses paļaujas uz šādām klauzulām, lai aizsargātu savu komerciālo pozīciju, nodrošinātu piegādes ķēžu stabilitāti un veicinātu lojalitāti izplatīšanas tīklā.

Tomēr no konkurences tiesību perspektīvas nekonkurēšanas saistības nav tikai līgumiski instrumenti — tās ir regulēti ierobežojumi, kuriem jāatbilst skaidri noteiktām tiesiskajām robežām.

Kas kvalificējas kā nekonkurēšanas saistība?

No konkurences tiesību perspektīvas nekonkurēšanas saistības (un tās ne vienmēr ir acīmredzamas) ir tiešas vai netiešas saistības, kas:
• liedz pircējam ražot, iegādāties, pārdot vai tālākpārdot preces, kas konkurē ar līgumiskajām precēm; vai
• uzliek pienākumu pircējam vairāk nekā 80% no kopējā līgumisko preču un to aizstājēju apjoma attiecīgajā tirgū (pamatojoties uz iepriekšējā gada datiem) iegādāties no piegādātāja vai no piegādātāja norādīta uzņēmuma (tādējādi faktiski piesaistot pircēju vienam piegādātājam).

Kad nekonkurēšanas saistības ir pieļaujamas?

Nekonkurēšanas saistības parasti ir pieļaujamas — bet tikai vertikālajās attiecībās, t.i., starp uzņēmumiem, kas darbojas dažādos ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmeņos.
​
Arī šādā gadījumā to pieļaujamība ir atkarīga no tirgus varas:
• piegādātāja tirgus daļa attiecīgajā tirgū nedrīkst pārsniegt 30%;
• pircēja tirgus daļa attiecīgajā iepirkuma tirgū nedrīkst pārsniegt 30%.

Ja šie sliekšņi tiek pārsniegti, klauzula var izkrist ārpus konkurences tiesību “drošā patvēruma” (t.i., automātiski pieļaujamā regulējuma) un tai var būt nepieciešams individuāls izvērtējums, lai konstatētu, ka konkrētajā gadījumā tā ir ekonomiski pamatota.

Termiņam ir nozīme: piecu gadu noteikums

Vispārējais princips paredz, ka nekonkurēšanas saistībām jābūt ierobežotām laikā.
Saistības, kas ir (i) beztermiņa; vai (ii) pārsniedz piecus gadus (tostarp gadījumos, kad līgums tiek automātiski pagarināts, ja puses neiebilst), parasti nav pieļaujamas.

Izņēmums: piegādātāja telpu izmantošana

Piecu gadu ierobežojums neattiecas gadījumos, kad:
• pircējs pārdod līgumiskās preces telpās vai uz zemes, kas pieder piegādātājam; vai
• kas tiek nomātas no trešajām personām, kuras nav saistītas ar pircēju,
ar nosacījumu, ka nekonkurēšanas saistības ilgums nepārsniedz periodu, kurā pircējs izmanto attiecīgās telpas vai zemi.

Pēctermiņa nekonkurēšana: stingri ierobežota

Ierobežojumi, kas piemērojami pēc līguma izbeigšanās, parasti ir aizliegti — izņemot gadījumus, kad ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:
a) saistība attiecas uz precēm, kas konkurē ar līgumiskajām precēm;
b) tā attiecas tikai uz telpām un zemi, no kurām pircējs darbojās līguma darbības laikā;
c) tā ir nepieciešama, lai aizsargātu piegādātāja nodoto zinātību (know-how); un
d) tās ilgums nepārsniedz vienu gadu pēc līguma izbeigšanās.

Ja kaut viens no šiem elementiem nav izpildīts, attiecīgais ierobežojums, visticamāk, nav tiesiski pieļaujams.

Zinātība (know-how): būtisks izņēmums

Atšķirībā no vispārējām nekonkurēšanas saistībām ierobežojumi attiecībā uz nodotās konfidenciālas zinātības izmantošanu un izpaušanu var tikt noteikti bez termiņa ierobežojuma, ja vien šāda zinātība nav publiski pieejama.

Galvenā atziņa

Nekonkurēšanas klauzulas pašas par sevi nav problemātiskas — taču tās ir stingri regulētas.

Klauzula, kas no komerciālā viedokļa šķiet saprātīga vai “standarta”, var tomēr neietilpt konkurences tiesību “drošajā patvērumā”, ja:
• tiek pārsniegti tirgus daļu sliekšņi;
• netiek ievēroti termiņa ierobežojumi; vai
• pēctermiņa ierobežojumi ir formulēti pārāk plaši.

Praksē galvenais risks slēpjas nevis nekonkurēšanas klauzulu izmantošanā, bet gan to piemērošanā kā “standarta” risinājumam (it sevišķi, ja tās ir pārkopētas no cita līguma), neizvērtējot to tiesiskās robežas.

Šādā gadījumā risks nav teorētisks:
• klauzula var būt spēkā neesoša;
• līgums var zaudēt konkurences tiesību aizsardzību;
• var tikt piemēroti naudas sodi;
• un sadarbības modelis — izjaukts.

Nekonkurēšanas klauzula nav “viena rindiņa līgumā”. Tā ir konkurences tiesību konstrukcija ar konkrētiem nosacījumiem — un bieži vien tikai speciālists var novērtēt, vai konkrētajā situācijā tā ir pieļaujama. Pirms piekrītat jebkādai nekonkurēšanas vai līdzīgai saistībai, ieteicams vismaz konsultēties ar juristu — tas var pasargāt no būtiskiem juridiskiem un komerciāliem riskiem.

Autore: ​Inese Kalnāja​, Mg. iur., vecākā juriste, Latvijas un Eiropas patentpilnvarniece preču zīmju un dizaina jomā, ZAB RÖDL.​​

Kontakti

Contact Person Picture

Inese Kalnāja

Vecākā juridiskā padomniece. Latvijas un Eiropas patentpilnvarniece preču zīmju un dizaina jomā

Nosūtīt pieprasījumu

Skip Ribbon Commands
Skip to main content
Deutschland Weltweit Search Menu