Bojāts transportlīdzeklis piegādes laikā: pircēja tiesības un pārdevēja atbildība

Šis ir tikai viens gadījums, bet šādi gadījumi, kad auto pārdevējs atsakās mainīt transportlīdzekli, ja tajā divu nedēļu laikā pēc piegādes tiek konstatēts kāds brāķis, ir bieži. Tajā vietā auto pārdevējs piedāvā bez maksas labot (garantijas remonts). 

Jautājums ir – 

Iepazīstoties ar lasītāja aprakstīto situāciju, kā arī uzdotajiem jautājumiem, vispirms jānorāda, ka sniegtās atbildes var būtiski mainīties atkarībā no pušu starpā noslēgtā līguma satura, kā arī atsevišķiem faktiskajiem apstākļiem.

No situācijas izklāsta nevar nepārprotami secināt, vai pārdevējs ir Latvijas uzņēmums vai Vācijas uzņēmums, bet var izdarīt pieņēmumu, ka automašīna atrodas Vācijā, tiek piegādāta no šīs valsts un uzņēmums, kurš to iegādājies nav varējis to pirms pirkuma izdarīšanas aplūkot dabā vai izmēģināt. 

No situācijas apraksta izriet, ka automašīnas piegādi veic kurjers, bet nav norādīts kā uzdevumā (pārdevēja vai pircēja) tas tiek darīts. Minētais jautājums ir būtisks, jo tas, kura uzdevumā kurjers (jeb piegādātājs) būs darbojies, var ietekmēt to, kura persona – pircējs vai pārdevējs – ir uzņēmusies risku par kurjera izraisītu negadījumu un attiecīgi - automašīnas bojājumu. Tāpat gadījumā, kad kurjers ir darbojies pircēja uzdevumā, var rasties jautājums, vai kurjers nav uzskatāms par pircēja pārstāvi, kas preci pieņēmis tās saņemšanas brīdī (skat. atbildi uz 2.jautājumu).

Visi iepriekš norādītie apstākļi var būtiski ietekmēt to, kādi tiesību akti ir piemērojami pušu tiesisko attiecību izvērtēšanai . Tā kā situācijas apraksts nesatur skaidru un nepārprotamu informāciju par šiem apstākļiem, atbildes uz jautājumiem tiks sniegtas, pieņemot, ka pārdevēja un pircēja attiecības ir apspriežamas, pamatojoties uz Latvijas Republikā piemērojamajiem tiesību aktiem, kā arī stingri pieturoties pie jautājumu formulējuma. Vienlaikus ir nepieciešams norādīt: aprakstītās situācijas ietvaros var rasties vairāki papildus jautājumi, uz kuriem atbildes iespējams sniegt izvērstākas publikācijas ietvaros (piemēram, ražotāja garantija, preces apslēpti trūkumi, kurjers kā pircēja pārstāvis u.c.). 

Atbildot uz 1.jautājumu, jānorāda, ka konkrētā jautājuma kontekstā ir būtiski nošķirt gadījumu, kad automašīnu ir iegādājies patērētājs, no gadījuma, kad to ir iegādājusies persona, kas nav par tādu atzīstama. 

Proti, atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likumam, turpmāk – PTAL, patērētājs ir fiziska persona, kas “izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci, pakalpojumu, digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo darbību”. 

Tieši PTAL atšķirībā no tiesību aktiem, kas piemērojami gadījumos, kad preci ir iegādājusies juridiska persona, paredz tādu institūtu kā “atteikuma tiesības”.

Ievērojot minēto, ir pamats uzskatīt, ka atbildot uz 1.jautājumu, vispirms jānorāda, ka Lasītājs, norādot uz divu nedēļu atteikuma tiesībām, visticamāk, ir domājis atteikuma tiesības, kuras paredzētas PTAL 12.pantā attiecībā uz distances līgumiem. 

Proti, atbilstoši PTAL 12.panta pirmajai daļai patērētājs var “noteiktā termiņā izmantot atteikuma tiesības un, nesniedzot nekādu pamatojumu, atkāpties no distances līguma un līguma, kas noslēgts ārpus pastāvīgās saimnieciskās vai profesionālās darbības vietas.”

Minētās tiesības attiecībā uz preci ir izmantojamas 14 dienu laikā no preces saņemšanas brīža.

Kā izriet no iepriekš minētā, jau šobrīd ir iespējams paskaidrot, ka t.s. 14 dienu atteikuma tiesības persona ir tiesīga izmantot, ja: 1) tā konkrētajā situācijā ir atzīstama par patērētāju; 2) prece ir iegādāta, izmantojot distances līgumu jeb vienojoties par preces iegādi, neatrodoties vienā un tajā pašā vietā (distances līguma precīza definīcija ir noteikta PTAL 10.panta pirmajā daļā ). 

Tāpat uzmanība vēršama uz to, ka atteikuma tiesību izmantošanu neietekmē tas, vai piegādātā prece (lasītāja gadījumā – automašīna) ir ar defektiem vai nē, jo PTAL patērētājam piešķir tiesības atteikties no preces, nepaskaidrojot šādas rīcības iemeslus. 

Šo tiesību mērķis ir nodrošināt pircējam iespēju pārbaudīt preci un noskaidrot, vai tā atbilst viņa vēlmēm un nav bojāta, jo distances līguma gadījumā pircējam nav iespējas to izdarīt klātienē. Likumdevēja mērķis, ieviešot šādas vienpusējas atkāpšanas tiesības, ir nodrošināt pircēju ar iespēju pārbaudīt preci. PTAL normas attiecas arī uz lietotu preču, tostarp lietotu automašīnu, iegādi.

Atteikuma tiesību izmantošanas kārtība dažādos gadījumos ir papildus izskaidrota Patērētāju tiesību aizsardzības centra mājas lapā .  

Savukārt attiecībā uz lasītāja lietoto apzīmējumu “garantijas remonts” jānorāda, ka, lai gan šis apzīmējums bieži tiek lietots sarunvalodā, PTAL šādu jēdzienu nesatur. Tā vietā PTAL lietotais apzīmējums ir patērētāja tiesības prasīt preces neatbilstības līguma noteikumiem novēršanu (PTAL 28.pants), kas, protams, var izpausties kā preces remonts. 

Divu Latvijas juridisku personu tiesiskās attiecības, kas izriet no līguma, regulē gan Civillikuma (turpmāk – CL), gan – Komerclikuma (turpmāk – KL) normas (ja vien līgumā nav noteikts citādi). Turklāt, atbilstoši KL 3.panta otrajai daļai, CL noteikumi ir piemērojami tiktāl, ciktāl KL nav noteikts citādi. 

No komerciālā pirkuma līguma, t.i. tāda līguma, kurā vismaz viena puse ir komersants, izrietošās tiesiskās attiecības ir apspriežamas, atbilstoši KL XXI sadaļas 1.nodaļai“ Komerciālā pirkuma līgums”. 

Jānorāda, ka ne CL, ne KL sadaļa par pirkuma līgumu nesatur tādu institūtu kā “atteikuma tiesības”, bet nosaka kārtību, kādā pircējs var prasīt līguma atcelšanu saistībā ar preces trūkumiem.

Saskaņā ar KL 411.panta pirmo daļu: “Pircējam ir pienākums iespējami īsā laikā pēc preces saņemšanas to pārbaudīt. Konstatējot preces trūkumus, pircēja pienākums ir nekavējoties paziņot pārdevējam par šiem trūkumiem, norādot to veidu un apmēru.”

Savukārt atbilstoši minētā panta otrajai daļai: “Ja pircējs atbilstoši šā panta pirmās daļas noteikumiem nepaziņo pārdevējam par saņemtās preces trūkumiem, uzskatāms, ka pircējs ir pieņēmis preci, un viņš zaudē Civillikuma 1620.panta otrajā daļā paredzētās tiesības prasīt pirkuma līguma atcelšanu vai preces cenas samazināšanu, izņemot gadījumu, kad precei ir apslēpti trūkumi, kurus, pārbaudot preci, nebija iespējams konstatēt.”

Tā kā KL 411.pants nenosaka konkrētu termiņu, kādā pircējam ir pienākums paziņot par preces trūkumiem, bet norāda uz pircēja pienākumu to darīt “iespējami īsā laika posmā”, šīs normas tvērumu atklāj tiesu prakse. Atbilstoši tai, laika sprīdis, kas uzskatāms par "iespējami īsu laiku pēc preces saņemšanas", ir nosakāms, ņemot vērā lietas apstākļus, tostarp preces veidu un īpašības (piemēram, preces sarežģītību, funkcionalitāti, bojāšanās ātrumu), ierasto praksi šāda veida preču iegādes gadījumā, uzņēmuma lielumu un citus līdzīgus faktorus. Secīgi - pienākums uzsākt preces pārbaudi iestājas preces saņemšanas brīdī, proti, ar brīdi, kad prece nonāk pircēja varā un viņš var faktiski veikt tās īpašību pārbaudi. No iepriekš minētā izriet, ka konstatējot trūkumus, pircējam par tiem jāpaziņo pārdevējam nekavējoties, pierādāmā formā šos trūkumus fiksējot un informējot par to pārdevēju (piemēram, nosūtot fotogrāfijas kopā ar trūkumu aprakstu). 

Atbilstoši CL 1620.pantam, atsakoties pieņemt preci tās trūkumu dēļ, pircējs ir tiesīgs vai nu (i) prasīt cenas samazināšanu vai (ii) līguma atcelšanu. 

Atbilstoši CL līguma atcelšanas sekas ir tādas, ka pircējam ir pienākums atgriezt saņemto preci, bet pārdevējam – saņemto pirkuma maksu.

Vienlaikus jānorāda, ka, lai gan lasītāja uzdotais jautājums ir saistīts ar situāciju, kurā preces trūkums ir acīmredzams un tiek konstatēts uzreiz, pircējam ir tiesības prasīt līguma atcelšanu vai cenas samazināšanu arī situācijā, kad preces trūkumi ir bijuši slēpti, ja vien pircējs pārdevējam par tiem paziņojis pēc iespējas ātrāk. Visbeidzot jānorāda, ka atbilstoši CL un KL noteikumiem, atsakoties pieņemt preci, pircējs neiegūst tiesības prasīt šīs preces maiņu (izņemot, ja šādas tiesības ir noteiktas pušu noslēgtajā līgumā vai puses par to labprātīgi vienojas). 

Tāpat ne CL, ne KL neparedz pārdevēja pienākumu veikt garantijas remontu, no kā izriet, ka lasītāja aprakstītajā situācijā minētais pārdevēja piedāvājums veikt garantijas remontu, visticamāk, ir paredzēts pušu starpā noslēgtajā līgumā.  

Savukārt citos gadījumos persona, konstatējot, ka automašīnai ir trūkumi (piemēram, lasītāja aprakstā minētais bojātais jumts), var prasīt pirkuma līguma atcelšanu vai pirkuma maksas samazinājumu. Pircējam, konstatējot trūkumus, ir pienākums par to paziņot pārdevējam pēc iespējas īsākā laikā pēc preces saņemšanas. Pusēm vienojoties, pastāv, protams, iespēja, situāciju atrisināt citādi – piemēram, pārdevējam novēršot trūkumus (veicot remontu par saviem līdzekļiem). 

 

Jautājuma formulējums dod pamatu uzskatīt, ka ir nepieciešams izskaidrot – attiecībā uz pirkuma līgumu ir svarīgi nošķirt īpašuma tiesību pāreju no nejaušas bojāejas riska pārejas. 

Proti, lasītāja uzdotais jautājums pirmšķietami ir vērsts tieši uz vēlmi noskaidrot, kurš – pircējs vai pārdevējs nes risku saistībā ar piegādātāja rīcību. 

Kā jau minēts raksta ievadā, atbilde uz šo jautājumu ir cieši saistīta un atkarīga no tā,  kura puse – pircējs vai pārdevējs – ir organizējis un apmaksājis preces piegādi un uzņēmies risku par preces nejaušu bojājumu (skat. tālāk). 

Īpašuma tiesību pāreja: Atbilstoši CL noteiktajai kārtībai kustamas mantas, tostarp transportlīdzekļa, īpašuma tiesības pāriet ar tās nodošanu jaunajam ieguvējam  (CL 987.pants). Tā kā aprakstītajā gadījumā pircējs atteicās pieņemt bojāto transportlīdzekli, var pieņemt, ka preces nodošana pircējam nav notikusi, un līdz ar to īpašuma tiesības nav pārgājušas. 

Apkopojot minēto, secināms, ka situācijā, kad kurjers (piegādātājs) ir darbojies pārdevēja uzdevumā un pircējs ir atteicies preci pieņemt, nekavējoties paziņojot pārdevējam par tās trūkumiem, īpašuma tiesības uz preci pircējam nav pārgājušas. Savukārt tas, kura persona nesīs risku par precei nodarītajiem bojājumiem tās piegādes laikā, būs atkarīgs no preces piegādes kārtības organizēšanas. 

Autors:​ Aija Tuvikene​, zvērināta advokāte.​​​​​