Kā atgūt parādu, ja parādniekam nekas vairs nepieder

Bieži vien nākas dzirdēt, ka kreditori atsakās no mēģinājuma piedzīt parādu, savu rīcību pamatojot ar to, ka ir atklājies: parādniekam vairs nav naudas un tas paspējis atbrīvoties no visiem viņam piederošajiem aktīviem, tos atsavinot  vai kā citādi nododot trešajām personām. 

Lai gan dažos gadījumos šāda kreditora rīcība ir saprotama un saimnieciski pamatota, atsevišķos gadījumos šāda priekšlaicīga padošanās ir saistīta ar pieņēmumu, ka, ja parādniekam nekas vairs nepieder, parāda piedziņa ir neiespējama. 

Saistībā ar minēto ir jānorāda, ka ir pamats uzskatīt: šāds pieņēmums aizvien retāk atbilst patiesībai. Tieši pretēji  - atbilstoši jaunākajai tiesu praksei  parādu piedziņas lietās, kā arī lietās, kuru ietvaros skatītas prasībās, kas vērstas uz nodotu aktīvu atgūšanu vai piedziņas vēršanu uz mantu, kas atrodas pie trešajām personām, ir jāsecina, ka tiesas aizvien biežāk apmierina prasības, kas varētu tikt dēvētas par “advancētajām parāda piedziņas prasībām”.

Domājot par parāda atgūšanu, visbiežāk iedomājamies klasisku prasību pret parādnieku par parāda piedziņu. Tomēr bez šī prasības veida, pastāv vairāki citi prasību veidi, ar kuru palīdzību var mēģināt atgūt parādu. 

Autores ieskatā laikā, kad nelabticīgi parādnieki kļūst advancētāki un daudzas uz aktīvu nobēdzināšanu vērstas darbības ir iespējams veikt ātrāk (kaut vai straujās dokumentu elektroniskās aprites dēļ), arī kreditoru pārstāvjiem būtu jākļūst radošiem un jāmeklē jaunas iespējas naudas atgūšanai. 

Civillikuma, turpmāk – CL, 1927.pantā noteiktās kreditora tiesības vērst piedziņu uz mantu, kuru parādnieks ir atdāvinājis citai personai, CL paredzētas jau sen un saistībā ar šo tiesību izmantošanu ir taisīti vairāki nolēmumi un pēdējā laika prakse rāda, ka kreditoru tiesības atgūt atdāvināto mantu tiek atzītas arvien plašākā apmērā . 

Proti, lai gan dāvinājums ir CL regulēts līguma veids,  CL 1927.pants paredz, ka manta atzīstama par dāvinātu tikai tiktāl, ciktāl no tās atvilkti dāvinātāja parādi. Secīgi - CL 1927.pants nosaka, ka gadījuma, kad dāvinātājs nespēj samaksāt parādus, kuri viņam bijuši dāvināšanas laikā, nevien viņa kreditori var prasīt sev apmierinājumu no viņa dāvanas, bet arī viņš pats var prasīt no apdāvinātā, lai no viņa dāvinātās mantas dod atpakaļ šo parādu samaksai vajadzīgo daļu. 

Kā redzams, minētais pants paredz divas pazīmes, kas jākonstatē, lai kreditors varētu celt prasību par piedziņas vēršanu uz atdāvināto mantu: 

1) konstatēta dāvinātāja nespēja samaksāt parādu;

2) parāds ir bijis dāvināšanas laikā. 

Tāpat svarīgi saprast, ka minētais pants piešķir tiesības nevis piedzīt parādu no apdāvinātā, bet tikai tiesības vērst piedziņu uz konkrēto atdāvināto mantu (piemēram, nekustamo īpašumu, kapitāla daļām u.c.). 

Kā jau minēts, tiesu praksē CL 1927.pants un tajā ietvertās pazīmes ir vērtētas vairākkārt, meklējot atbildes uz tādiem jautājumiem kā: Vai parāds, kam nav iestājies samaksas termiņš, ir uzskatāms par tādu, kas pastāvējis dāvināšanas laikā? Vai kreditors ir tiesīgs uz atdāvināto mantu vērst arī prasījumu par nokavējuma procentu piedziņu? Kādas pazīmes ir jākonstatē, lai atzītu, ka parādnieks nespēj samaksāt? 

Būtiski, ka atbilstoši tiesu praksei atbildes uz šiem jautājumiem kļūst aizvien labvēlīgākas kreditoram. 

Tā, piemēram, tiesas atzīst kreditora tiesības vērst prasījumu uz atdāvināto mantu ne tikai par pamatparāda summas piedziņu, bet arī procentus un tiesāšanās izdevumus. Tāpat Senāta 2025.gada spriedumā Nr. SKC-12/2025  ir atzītas kreditora tiesības celt CL 1927.pantā minēto prasību 10 gadu laikā no dāvinājuma brīža pat gadījumos, kad strīdā iesaistīti komersanti un pirmšķietami liktos, ka piemērojams Komerclikumā noteiktais 3 gadu noilguma termiņš. 

Apkopojot minēto, secināms, ka kreditora tiesības vērst piedziņu uz atdāvināto mantu tiek atzītas un aizsargātas. 

Iepriekš aplūkotā parāda piedziņas iespēja ir izmantojama gan attiecībā uz fiziskām personām, gan juridiskām personām. 

Proti, praksē bieži vien ir situācijas, kad atklājas – komercsabiedrība, kam bija pienākums veikt kādu maksājumu, bet tā šo pienākumu nepilda, ir kļuvusi par komercsabiedrību, kurai ne tikai nav naudas, bet nav arī nekādu aktīvu, uz kuriem varētu vērst piedziņu: nav nekustamo īpašumu, krājumu, iekārtu, kapitāla daļu utt. 

Konstatējot šādus apstākļus, ir ieteicams pārliecināties, vai: 

1) šai komercsabiedrībai  (parādniekam) ir mātes sabiedrība, 

2) ir atrodami pierādījumi, kas dod pamatu uzskatīt, ka šī mātes sabiedrība (Koncernu likumā saukta par “valdošo uzņēmumu”) ar tās likumisko pārstāvju palīdzību minētos aktīvus ir  atsavinājusi citai personai vai kā citādi radījusi situāciju, kurā atkarīgā sabiedrība nespēj norēķināties ar saviem kreditoriem. 

Gadījumā, ja šādi fakti tiek konstatēti, ir vērts apsvērt prasības celšanu, pamatojoties uz Koncernu likuma normām.  

Proti, atbilstoši Koncernu likuma 33.panta pirmajai daļai: “Ja valdošais uzņēmums pamudina atkarīgo sabiedrību [..] noslēgt tai neizdevīgu darījumu vai veikt citu tai neizdevīgu pasākumu un līdz pārskata gada beigām faktiski neatlīdzina šā darījuma vai pasākuma rezultātā radušos zaudējumus vai arī nepiešķir atbilstošas prasījuma tiesības uz šādu zaudējumu atlīdzību, valdošā uzņēmuma pienākums ir atlīdzināt atkarīgajai sabiedrībai šādas rīcības rezultātā radušos zaudējumus.” 

Atbilstoši Koncernu likuma regulējumam šādu prasību par zaudējumu atlīdzību var celt atkarīgās sabiedrības kreditors, ciktāl viņš no atkarīgās sabiedrības nevar panākt savu prasījumu apmierinājumu. Tāpat šādas tiesības ir atkarīgās sabiedrības dalībniekam.

Ir būtiski paskaidrot, ka atšķirībā no klasiskajām parāda piedziņas prasībām, ar Koncernu likumu pamatotās zaudējumu atlīdzināšanas prasības, pēc būtības tiek celtas atkarīgās sabiedrības (parādnieka) labā, lūdzot tiesu piedzīt zaudējumus no tām personām, kas atkarīgo sabiedrību novedušas tādā stāvoklī, ka tā nespēj samaksāt savam kreditoram. 

Secīgi – šīs prasības mērķis ir atkarīgās sabiedrības iepriekšējā mantiskā stāvokļa atjaunošana . 

Jānorāda, ka izvēloties celt ar Koncernu likuma normām pamatotu zaudējumu atlīdzināšanas prasību, kreditors iegūst visnotaļ plašu atbildētāju loku. Proti, saskaņā ar Koncernu likuma normām par atkarīgajai sabiedrībai neizdevīga darījuma noslēgšanu vai cita neizdevīga pasākuma, kas radījis zaudējumus, īstenošanu atbild ne tikai valdošais uzņēmums, bet kā kopparādnieki solidāri atbild arī valdošā uzņēmuma likumiskie pārstāvji, kuri pamudinājuši atkarīgo sabiedrību noslēgt tai neizdevīgu darījumu vai veikt tai neizdevīgu pasākumu. Tāpat lietā atbildētāju statuss ir arī atkarīgās sabiedrības pārstāvjiem, kuri pamudinājuši atkarīgo sabiedrību veikt iepriekš minētās darbības. 

Jānorāda, ka šādas prasības celšanas pamatotība ir izvērtējama, rūpīgi pārskatot atkarīgās sabiedrības finanšu datus, kā arī apkopojot informāciju par iesaistīto personu veiktajām darbībām un statusu šo darbību veikšanas brīdī. Tāpat jāņem vērā, ka šādām prasībām ir piecu gadu noilguma termiņš, pretēji CL norādītajam 10 gadu noilguma termiņam. 

Prasības, kuras vērstas uz “advancēto” parādu piedziņu un naudas līdzekļu atgūšanu, neaprobežojas tikai ar iepriekš norādītajiem prasību veidiem. Tiesu praksē tiek celtas arī prasības, kas vērstas uz korporatīvā plīvura pacelšanu jeb atteikšanos no kapitālsabiedrības ierobežotās atbildības principa. Proti, lai gan atbilstoši Komerclikumā noteiktajai kārtībai dalībnieki neatbild par komercsabiedrības parādiem, ir atrodami tiesu prakses piemēri, kuros tiesa ir atzinusi, ka komercsabiedrības nespēja pildīt finansiālās saistības, ir nevis komerciāla rakstura neveiksme, bet gan neatļauta darbība attiecībā pret kreditoriem un dalībniekam ir pienākums atlīdzināt nodarītos zaudējumus.

Arī gadījumos, kad parādnieks ir noslēdzis fiktīvus darījumus nolūkā izvairīties no parāda samaksas, kreditora tiesību aizsardzība tiek nostiprināta. Piemēram, 2025.gada 20.oktobrī Augstākās tiesas Senāts taisīja spriedumu lietā Nr.SKC-805/2025, ar kuru atzina – ja var konstatēt, ka parādnieks noslēdzis fiktīvu darījumu, ar kuru atsavinājis nekustamo īpašumu trešajai personai, kreditors ir tiesīgs vērst piedziņu uz šo īpašumu tā, it kā tas būtu parādnieka, t.i., neprasot izmaiņas zemesgrāmatas ierakstos. 

Minētie prasību veidi nav izsmeļami un atsevišķos gadījumos var būt kombinējamie dažādos veidos. 

Avots: Kā atgūt parādu, ja parādniekam nekas vairs nepieder | itiesibas.lv​​

Autors: zvērināta advokāte Aija Tuvikene.